Parīzes miera konference -Pirmā Pasaules kara uzvarētāju valstu aprinde. 1919.g-1920.gFrancija, kurā tika noslēgti miera līgumi ar zaudētajām valstīm. Tika izveidota tautu savienība jeb nāciju līga.
Vadošā valsts konferencē bija ASV, ar prezidentu Vudro Vilsons, kurš piedāvāja noslēgt Liberālu mieru, balstoties uz viņa “ Četrpadsmit punkti ” miera programmu.
" Četrpadsmit punkti "- ASV prezidenta Vilsona pasludinātā miera programma, starptautisko attiecību noregulēšanai pēc Pirmā Pasaules kara 1918.g.
Vudro Vilsons
Otrā vadošā valsts Francija ar premjer ministru Žoržu Klemanso.
ŽoržKlemanso
Klemanso piedāvāja " Kartāgas mieru ”- Vāciju likvidēt, kā valsti, padarīt to nekaitīgu, nostiprināt Francijas varenību Eiropā.
Trešā vadošā valsts Lielbritānija ar premjeru Deividu Loidu Džordžs. Galvenokārt atbalstīja Vilsona uzbrukumus. Gala rezultātā piekrīt “ Kompromisa mieram ”.
Deivids Loids Džordžs
Itālija ar valdības vadītāju Vitorio Orlando “ Kompromisa miera ” līguma piekritējs.
Vitorio Orlando
1919.g28. Jūnijā tika noslēgts Verseļas miera līgums ar Vāciju.
Demilitarizācija - Nedrīkst būt zemūdenes, līnijkuģi, tanki, aviācija. Armija brīvprātīga, ne lielāka par 100 tūkstošiem cilvēku.
Reparācijas- starptautiski tiesiskās atbalstītāju veids, kuru kara zaudējusi puse, atlīdzina kara postījumusuzvarētāju pusei.
Tautu savienība - 1920.g radusies starptautiska organizācija, kuras mērķis novērst jauna Pasaules kara izcelšanos. Darbojās līdz 1945.g un ir ANO priekštece. (To vēl var dēvēt par "Nāciju līga")
Tautas savienībā kopumā iestājās 63 valstis. Darbības iespējas:
Ekonomiskas sankcijas pret agresoru.
Militāras sankcijas.
Izslēgšana no Tautu Savienības.
Vašingtonas konference-ASV, Japānas, Ķīnas un vairāku Eiropas valstu konference 1921.-1922. gadam, kurā tika atrisināti dažādi Parīzes miera konferences nenokārtotie jautājumi. Likti pamati Starptautiskajai kārtībai tālajos Austrumos.
Lokarno konference - starptautiskā konference, kas veicināja saspīlējuma mazināšanos Eiropā.1925.g
Tika noslēgts Reinas Garantijas pakts(pakts-līgums). Vācu-Franču un Vācu-Beļģu robežas tika atzītas par neaizskarajām un galīgām, kuras garantēja Itālija un Lielbritānija.
Tika noslēgts Arbrižas līgums. Robežas, Vācija-Čehoslovākija, Vācija-Polija, neviens negarantēja. Tikai fiksēja apņemšanos nemainīt izmantojot varu.